Salacgrīva ir viena no lieliskākajām vietām, kādas iedomājamas. Neatklātā Latvijas pērle un pasaules naba. Vieta, kur saule spīd visspožāk un vējš sniegu uz aizsalušas upes virpuļos griež visstiprāk. Mums ir četras sezonas - ar dubļiem līdz ausīm, slidošanas trasi līdz Roņu salai, maijpuķīšu klājumu līdz horizontam un pludmali - cik tālu vien kājas Tevi var aiznest!
Lielpilsētas steigu šeit neatrast - katrs vietējais ne bez lepnuma sevis teiktajā Tev to vēl un vēlreiz apstiprinās. Bet tāpēc mēs šeit esam - jo mēs zinām, kas ir mūsu bagātības. Ja esi gatavs, mēs tās parādīsim arī Tev!
Salacgrīvas bāka atrodas Salacas upes labajā krastā - četrstūrains balts tornis ar sarkanu laternu tā galā. Šodien bāka vairs nedarbojas - sekojot šai bākai, visi zvejnieki ceļu mājup jau atraduši un stāsts noslēdzies laimīgi. Bāka tika uzcelta, jo daudzo sēkļu dēļ piekraste starp Salacgrīvu un Ainažiem bija visā Rīgas jūras līča piekrastē bīstamākais apgabals kuģošanai - tajos laikos teica, ka [...] turienes zvejniekiem bākai būtu liela nozīme, kuri nakts laikā atgriežoties zinātu ceļu uz Salacgrīvu [...]. Nu, kam gan negribētos vējainā naktī tomēr atrast ceļu mājup?
2019-2020.gadā, realizējot Igaunijas-Latvijas Pārrobežu sadarbības programmas 2014.-2020.gadam projektu Nr.55 “Uzlabota jahtu ostu infrastruktūra un ostu tīkla attīstība Igaunijā un Latvijā” (EST-LAT Harbours), ir uzbūvēta Salacgrīvas jahtotāju servisa ēka, kurā jahtotājiem ir pieejama nepieciešamās labierīcības - WC, dušas, veļas mazgāšana un žāvēšana, sauna.
"Latvijas bākas" sienas panno ir apskatāms a/s "Brīvais Vilnis" zivju pārstrādes kompleksa foajē. Keramikas cilnis ar nosaukumu "Mājas" tapis 1986. gadā un to atveidojis keramiķis Imants Klīdzējs. Karte, izliecoties līdzi zemes dabiskajam liekumam, aizņem sienu 3,5 x 7,2 m platībā.
Pragmatisku nolūku vadīti - pasargāt Salacas krastu no erozijas - novada tēvi lēma būvēt promenādi. Gāja laiks, vietējie saveda akmeņus un tā tapa! Gluži kā baronu laikos, taču ar nelielu nobīdi laikā - Salacgrīvas promenādi atklāja 2014. gada maijā.
Nav iespējams pateikt, cik veca ir Salacgrīva. Par pilsētas senāko vietu uzskatāms pilskalns Salacas upes labajā krastā.
Nomēģināt Salacas nēģi vislabāk ir šeit, Salacgrīvā, no augusta līdz februārim, kur ar saimnieku gādību tas turpat, uz karstām oglēm, tiek rūpīgi pagatavots. Tikai Salacgrīvā mūsdienās nēģu zvejai joprojām lieto murdu taci – unikālu zvejas paņēmienu ar daudzu gadsimtu vēsturi.
Salacgrīvas muzejs dibināts 1998.gadā un darbojas kā novada vēstures centrs vietējiem iedzīvotājiem, tūristiem un vēstures pētniekiem. Tas aptver Salacgrīvas pilsētu un tās apkārtni, kurā iekļaujas vēsturiskās Svētciema un Salacas pagasta teritorijas. Muzejā tiek vāktas ziņas un glabājas materiāli par zveju un zvejniekiem Ziemeļvidzemes jūras piekrastē un Salacas upes lejtecē, par seno nēģu zveju ar tačiem, par Vecsalacas un Svētciema muižu vēsturi, uz kuru zemēm izveidojusies Salacgrīva, par pilsētas ekonomisko un politisko dzīvi, apkārtnes skolām, baznīcām un draudzēm, par salacgrīviešiem, kas dara godu pilsētai un novadam un pazīstami ar saviem nopelniem pedagoģijā, zinātnē, kultūrā un mākslā, uzņēmējdarbībā, politikā un tautsaimniecībā.
3 kilometrus uz ziemeļiem no Salacgrīvas atrodas Kuivižu osta. Kuivižu ostas tapšana esot īpašs stāsts - sailgojušies pēc savas ostas, ap 1860.gadu 60 kuivižnieku ar lāpstām esot padziļinājuši Krišupītes grīvu, izveidojot Kuivižu ostas akvatoriju. Gandrīz kā tā pasaka, kurā zvēri raka Daugavu - patiesība vai nē, bet pēcāk Krišupītes grīva bijusi īstajā dziļumā, lai uzņemtu zvejnieku laivas.
Mantu kambaris pārsteidz ar savu bagātīgo mantu klāstu. Šeit iespējams apskatīt padomju laika audio, video un fotoaparatūru-sākot no pirmajiem modeļiem, kā arī dažādus žurnālus, grāmatas, rotaļlietas, traukus un interjera priekšmetus, kuru vēstījums sniedzas vēl tālākā pagātnē.
Taka ved uz putnu vērošanas torni caur pļavām un tām pieguļošo kāpu, ko sedz priežu mētrājs un lāns. Koka laipas vietām mijas ar vienkārši iemītu taku. Randu pļavas ir vienīgās piejūras pļavas Latvijā, kas arī uzskatāmas par dzīvo herbāriju, kur 200 ha platībā sastopama trešdaļa Latvijas ziedaugu. Šeit sastopami gandrīz visi Latvijas piekrastes biotopi, tai skaitā lielākais piekrastes pļavu un lagūnu komplekss.
Pēc lieluma piektā Latvijas upe, kura iztek no Burtnieku ezeranun ir 94,4 km gara. Salaca ir dabas parka "Salacas ieleja" pamats,viena no gleznainākajām Latvijas upēm ar izcilām dabas vērtībām. Tā ir nozīmīgākā dabīgo lašu nārsta upe Latvijā. Tai piešķirts laša indeks upes (salmon index river) statuss. Salacas upe ir licencēta.
Noteikti esi dzirdējis par Vidzemes akmeņaino jūrmalu - tas ir 12 kilometrus garš jūras krasta posms, kur jūras krastā apskatāmi smilšakmens atsegumi. Šeit skatam atsedzas pirms 350-380 milijoniem gadu, devonas periodā, veidojušies smilšakmens ieži. Tālu jūrā iestiepjas arī piekrastes sēkļi ar laukakmeņu vaļņiem un krāvumiem. Pie klintīm darbojas labiekārtots kempings, kur atpūsties un baudīt dabas tuvumu. Tieši skaisto dabas ainavu dēļ šeit ir uzņemtas tādas latviešu tautai mīļas fimas kā "Ilgais ceļš kāpās" un "Zītaru dzimta".
Rīgas ielā 10, Salacgrīvā skatāma zvejas laiva, ko pilsētai 2006. g. novembrī dāvināja zvejnieks Visvaldis Šrenks. Eiropas Savienības regulas neļauj mūsu zvejniekiem attīstīt zvejniecību. Gluži otrādi, nākas to sašaurināt. Visvaldim bija izvēle: uzdāvināt laivu pilsētai bezpeļņas izmantošanai ārpus zvejniecības vai atdot sagriešanai. Visvaldis izvēlējās pirmo variantu.
Par godu Salacgrīvas 80 gadu jubilejai uzbūvēja un apdedzināja ugunsskulptūru, kas pēc tam kā labiekārtojuma elements priecē salacgrīviešus un tūristus. Tās autors ir mākslinieks Imants Klīdzējs.
